Importa Ivans (konkursa stāsts)
Julija Astratova
Sestdiena, 5. jūlijs (2008) 14:05
Vispār, mana dzimta valoda ir krievu, bet diezgan labi zinu arī latviešu un angļu valodas. Pirmā man palīdz saprasties ar apkārtējiem šeit, Latvijā, bet otrā – ārzemēs. Pēdējo reizi angļu valodā runāju nesen, kad pirmo reizi biju Anglijā.
Tikko atbraukuši, mēs ar meitenēm uzreiz devāmies pastaigāties pa pilsētu. Staigājām, staigājām, skatījāmies apkārt un vienā autobusa pieturā es ieraudzīju viņu! Nezinu, kāpēc, bet viņš – izskatīgs, garā augumā, ar tumšiem matiem – tik ļoti man patika, ka uzreiz sagribējās iepazīties. Un iepazinos arī!
Nākamo nedēļu mēs kopā ar Džonu – tieši tā sauca manu jauno pazini – staigājam kur vien var, apmeklējām izstādes un kafejnīcas… Sarunājāmies mēs, protams, angļu valodā, un, kaut gan man dažreiz bija grūtības ar domu izteikšanu, Džons vienmēr man palīdzēja. Bet… Viss labs, kā zināms, beidzas ātri. Pienāca diena, kad bija jādodas mājās. Mēs sēdējām kopā ar Džonu kafejnīcā un runājām par dažādiem niekiem. Pēkšņi viņam krīt karote un viņš tīrā KRIEVU (!) valodā sāka: «Vot chort!»… Izrādās, ka Džonu patiesībā sauc Ivans, vienkārši viņš jau pieradis savu vārdu nosaukt angļu variantā (kā zināms, Džons, Žans, Ivans un Jānis ir viens vārds, tikai dažādās valodās).
Ivans gandrīz uzreiz saprata, ka neesmu angļu meitene, bet tomēr runāja angliski. Bet pat viņš nezināja, ka mēs ar viņu – līdz brīdim, kad viņš ar vecākiem aizbrauca dzīvot Anglijā – dzīvojām vienā pilsētā un vienā mikrorajonā! Tas tiešam bija šoks! Tagad mēs ar Ivanu sarakstāmies pa e-pastu un esam labi draugi
Vēl par šo tēmu
