Ici pici cica mica (konkursa stāsts)
Baiba
Sestdiena, 5. jūlijs (2008) 19:00
Visa dzīve ir viens ceļojums ! Tikai mans dzīves ceļojums gadu no gada, dienu no dienas notika pa vienu maršrutu : mājas – darbs – mājas, un tikai dažreiz pagadījās nelieli līkumiņi ierastajā maršrutā. Tāpēc tad, kad tuvojās mans kārtējais vasaras atvaļinājums, sev nosolījos – pietiek tupēt mājās, braukšu ekskursijā uz Ungāriju!
Pavēsā, lietainā augusta rītā iekāpusi tūrisma firmas autobusā, sajutos mazliet neomulīgi, jo lielākā daļa braucēju bija ar savām kompānijām – draudzeņu bariņš, vecvecāki ar mazmeitu, ģimenes cilvēki ar un bez bērniem. Tikai es viena kā pirksts.
Kad pēc gides ierosinājuma katrs no mums iepazīstināja ar sevi pārējos ceļabiedrus, izrādījās, ka arī kāds vīrietis ceļoja viens pats. Valdis – tā sauca šo vientuli, vēl piebilda, ka ceļojumu viņam ieteicis brālēns, kurš pats šādas ekskursijas laikā esot atradis savu otro pusīti, ar kuru vēlāk apprecējies. Pēc šī teksta Valdis tā daudznozīmīgi pauzēja, netieši liekot saprast, ka viņš bezmaz vai ekskursijā devies ar šādu pat mērķi. Varēju skatīties uz visām pusēm un grozīties, cik gribu, bet izskatījās, ka vienīgā Valdim piemērotā brīvā kandidatūra biju tikai es, jo pensionāre, kas arī ceļoja viena, Valdim pēc gadiem tā kā neatbilda.
Kad Slovākijā izkāpām atpūtināt kājas, Valdis vienā brīdī man it kā nejauši atradās blakus, un skaļi graužot čipsus, centās ar mani uzsākt sarunas, bet nekas dižs no tā neiznāca.
No Latvijas aukstās vasaras pēc 30 stundu brauciena bijām citā pasaulē, jo Budapešta sagaidīja mūs ar + 400 karstumu. Tieši pēc tādas Ungārijas es ilgojos !
Pirmajā vakarā devāmies uz kādu Budapeštas vīna pagrabu. Laipnā vīna pagraba saimnieka pavadībā izstaigājām vīna pagrabu un sēdāmies pie vakariņu galda, lai baudītu ungāru vīnus. Uz galda bija uzlikta milzu glāze ar domu, ka tajā var izliet vīnu, kas negaršo. Domājat, ka šajā glāzē ielija kaut vīna pile ? Protams, ka nē. Kaut arī pirmā izdzertā vīna glāze likās mazliet par skābu, katrs nākošais baudītais vīns jau šķita arvien saldāks. Dzērām vīnu, saimnieks spēlēja akordeonu. Sākām dziedāt, vēl mazliet - un varbūt būtu sākuši arī dejot, bet bija jau vēls, un rīt priekšā gara un piesātināta diena.
Kad iekāpām autobusā, mūsu somās bija nopirktās vīna pudeles, jo vīns attaisīja mūsu makus, noskaņojums bija pacilāts un turpinājām dziedāt līdz pat viesnīcai.
Kad, kāpjot ārā no autobusa gāju garām Valda krēslam, viņš satvēra manu roku un gribēja ko teikt. Bet no viņa mutes izvēlās nevis maigi un pavedinoši vārdi, bet izšļācās kaut kas gaiši sārts un glums, un nepatīkams, notašķot manu kleitu. Izmetos ārā no autobusa, jo parasti šādās situācijās man arī paliek nelabi. Še tev nu bija kavalieris ! Es jau saprotu, ka mēs brauciena laikā bijām pārkarsuši un noguruši, un tāpēc vīns, viltnieks, izstrādāja ar Valdi šito nesmukumu. Bet tomēr, tomēr...
Otrā dienā Valdis pēc iepriekšējā vakara notikumiem bija tāds sakaunējies un nelaimīgs, vīnu pat pie mutes vairs nelika. Mēs gan pārējie veldzējāmies, dzerot vīnu, atšķaidītu ar minerālūdeni. Garšoja labi.
Ungārijā bija nacionālie svētki, ko Budapeštā svinēja pilnā sparā. Vakarā devāmies uz metro, un drīz bijām Zvejnieku bastionā, kur noritēja svētku pasākums. Tur cilvēku kā jūra, saspiedušies cieši viens pie otra kā siļķes mucā. Tā jau karsti, un, ja tevi vēl karsē kāds sasvīdis, apaļīgs ķermenis... No runām neko nesapratām, uguņošanu noskatījāmies un pie sevis nodomājām, ka nebija vērts uz šejieni dzīties, jo uguņošana jau arī Latvijā vairs nebija nekas jauns un neparasts.
Vienā brīdī cilvēku straume mani sagrāba un nošķīra no precētā pāra, ar kuru pasākuma laikā turējos kopā. Pūlis mani iesūca sevī un kaut kur nesa. Redzēju cilvēku svītru, kas stāvēja rindā uz metro, taču nevarēju izlauzties no ļaužu masas un nostāties šajā rindā.
Ek, lai jau mani pūlis nes, gan jau es viesnīcu atradīšu viena pati ! Bija ap pusvieniem naktī, mans noskaņojums jautrs un bezbēdīgs. Kad beidzot varēju sākt brīvi kustēties un spert soļus, kur gribu, nevis kur mani bīdīja, sāku lūkoties, uz kuru pusi man doties. Visu apsverot, devos, manuprāt, viesnīcas un metro virzienā. Jo tālāk gāju, jo cilvēku uz ielām palika mazāk, un neviens skatlogs, neviena ēka, neviens piemineklis man nelikās dienā redzēts un pazīstams. Vienā brīdī jau mani pārņēma bailes un panika, un milzīga vientulības izjūta. Man par laimi, parādījās taksometrs, ko noturēju. Ierausos taksometrā, un taksists sāka braukt. Kad taksists man uzprasīja viesnīcas nosaukumu, es atskārtu, ka esmu to uztraukumā pilnīgi un galīgi aizmirsusi. Vienīgais, ko es atminējos, bija autobusā no gides iedotajām lapām apgūtie pāris vārdi ungāru valodā. Un es tos taksistam monotonā balsī vairākas reizes atkārtoju: «Ici pici cica mica, ici pici cica mica... » Latviski tas nozīmē – maziņa kaķenīte.
Kādu laiku pariņķojis pa Peštu un neko no manis jēdzīgu nesagaidījis, taksists atmeta ar roku un rādīja, lai kāpju ārā. Izkāpu no taksometra, sāku iet bez mērķa un apsēdos parkā uz soliņa ar domu – nāks rīts, nāks padoms. Kad tā nodomāju, es nomierinājos un mans iekšējais nemiers zuda, un es pat spēju izbaudīt šo vasaras nakti – tik siltu, glāsmainu un maigu. Kad sāka parādīties tik tikko jaušama gaismiņa, ieraudzīju, ka neesmu viena – turpat netālu uz soliņa kāds gulēja. Pēc kāda laika vēroju, ka gulētājs pamodās, pie ūdens strūklas nomazgāja muti, dzina bārdu. Mans skatiens klīda tālāk, un es ieraudzīju lielus burtus EXPO un savu viesnīcu ! Tepat tā stāvēja – rokas stiepiena attālumā...
Kad ievēlos savā viesnīcas istabiņā, mana istabiņas biedrene – pensionāre – vēl gulēja. Man ienākot, pacēla galvu un noprasīja : «Kur tad visu nakti bijāt ?» «Izklaidējos ar karstasinīgajiem ungāriem !»- ko man citu bija teikt. Manas istabiņas biedrenes samiegojies skatiens bija daiļrunīgāks par vārdiem.
Iekritu gultā un tūlīt aizmigu, lai pēc divām stundām celtos augšā un sāktu jaunu dienu. Šajā dienā terminālajā baseinā, atspiedusies ar abiem elkoņiem pret baseina malu, aizsnaudos. No snaudiena mani pamodināja aziātiskas izcelsmes vīrieši, kas mani raustīja aiz kājas, kaut ko savā valodā runāja un smējās. Nespēju uz viņiem sadusmoties, jo vienīgais, ko spēju un gribēju, bija gulēt, gulēt, gulēt... Un es jau sāku ilgoties pēc mājām, jo vakars ar apskādēto kleitu un nakts svešā pilsētā biedējošā vientulībā bija gana spilgti un neaizmirstami piedzīvojumi, lai gribētos vēl kādu pārsteigumu.
Kad tuvojāmies Latvijai, priecājos, ka tūlīt būšu mājās. Vēlu vakarā izkāpu Rīgas autoostā, tērpusies vasarīgos svārkos un topiņā, un tūlīt nosalu, jo bija ļoti auksts – tikai + 140, lija lietus un pūta auksts vējš. Bet otrā dienā, pamodusies ap pusdienlaiku, sapratu, ka nevaru parunāt, jo man sāpēja kakls un bija pamatīgs aizsmakums. Tā noslēdzās mans ilgi gaidītais un neaizmirstamais ceļojums. Pat pastāstīt par to atgriezusies kolēģiem un draudzenēm nevarēju, kamēr nesaārstēju kaklu. Bet , kad spēju parunāt, tad, protams, visiem stāstīju, ka ceļojums bija jauks un skaists, jo kas gan tas būtu par ceļojumu bez kārtīgiem piedzīvojumiem !
