Eifeļa tornī (konkursa stāsts) [2]
Juris Vaivars
Piektdiena, 4. jūlijs (2008) 19:46
Pirms vairākiem gadiem agrā pavasarī esot Parīzē uzbraucu Eifeļa tornī. Bija auksts laiks un kopā ar mani skatulaukumā liftu atpakaļceļam gaidīja kāda spāņu jauniešu grupa. Tā varēja būt vidusskolas izlaiduma klase vai pat vairākas klases.
Vasarīgi apģērbtie skolēni bija nosaluši. Lai justos siltāk viņi bija cieši saspiedušies, sakrampējušie elkoņos šūpojās un nepārtraukti dziedāja populāras spāņu dziesmas. Līdz tam biju pārliecināts, ka tā dziedāt spēj tikai latvieši. Piespiests pie sienas, viņu šūpošanos izjutu kā nemitīgu grūstīšanu. Ieklepojos un pagrozījos, bet neviens man uzmanību nepievērsa.
Jauniete, kas stāvēja priekšā man uzgriezusi muguru, vairākas reizes ar pakausi iebelza man pa zodu.Tad nolēmu rīkoties radikālāk. Pieliecies viņai pie auss, uzdevu provokatīvu jautājumu: Italiano? Reakcija bija pārsteidzoša. Dziedonei mute palika vaļā, viņa pagriezās pret mani, izrieza krūtis un lepni paziņoja: No, Espanjola! Taču ar to atbilde nebeidzās. Nekavējoties viņa sāka pret mani vērstu niknu runu. No visa teiktā sapratu tikai vienu vārdu: Estremadura. Šķiet, ka klase bija no šī Spānijas novada. Savā monologā jauniete iekarsa arvien vairāk un kļuva gluži agresīva. Apkārt stāvošie pārstāja dziedāt un sāka drūmi lūkoties uz mums. Liekas, ka biju dižciltīgos spāņus smagi aizvainojis, nosaukdams viņus par makaronu ēdējiem itāļiem. Jutos ļoti neērti, jo man nekāda ļauna nodoma nebija. Dialogs nebija iespējams - vienīgā valoda, ko prata mani aplenkušie, bija spāņu valoda. Par laimi atcerējos kādu saukli spāņu valodā. Brīdī, kad meitene ievilka elpu jaunai tirādei, es iesaucos: Viva Espanja! Acumirklī situācija izmainījās par simtastoņdesmit grādiem. Jauniešu sejās atplauka smaidi. Agresīvā uzbrucēja pastiepās uz pirkstgaliem un es saņēmu karstu spānietes buču. Skolasbiedri sāka skaļi aurot, bet atvērās lifta durvis un visi sabruka tajā iekšā. Man vietas nepietika.
