No sirsniņgultas līdz kartupeļu vagām (konkursa stāsts) [1]
Monta Blomkalna
Svētdiena, 6. jūlijs (2008) 05:00
Katrā jubilejā mēs visi radi mūsu mīļajam opītim allaž lūdzam: «Nu pastāsti vēlreiz mums savu klasiku - kā tu vedi moci mājās!?» Un viņš sāk stāstīt.
Kad biju jauns, piedalījos gonkās moču sacīkstēs un loģiski, ka sapņoju iegādāt pašam savu mocīti-nu tādu krutāku. Arī naudas šim mērķim vēl lāgā nepietika, tamdēļ radās neprātīga ideja-čakli strādāju, uzziedināju tulpes. 8.martā sametu ar tām pilnus divus čemodānus un, neko neplānodams, kāpu vilcienā un devos Ļeņingradas virzienā. Kā tas man, krievu valodas neprašam, izdevās? Vēl tagad īsti nezinu, bet jau pirmajā Krievzemes pieturā puķes veiksmīgi notirgoju un bagāts iebraucu Ļeņingradā. Priecēja tilti, pieminekļi. Patīksminājos-pietiek. Tur viss savādāks kā Latvijā.
Realizēju mērķi - par iekrātajiem,nopelnītajiem rubļiem beidzot nopirku mocīti – vācu BMW. Tādu, kas spīd tikpat spoži kā Ļeņingradas baltās naktis. Kā atvest uz Latviju? Tiesības bij, protams, braukšu. Salēju pilnu bāku un sākās mājupceļš. Man jau patika ātrumiņš – tā, lai vējš gar ausīm plīvo. Mocīts ripoja ellīgi labi, bet, ka tavu neražu-laiks sāka satumst un nez no kurienes uzradās pērkona negaiss. Pavīdēja doma par naktsmājām, tamdēļ tumsiņā palielināju ātrumu, orientēdamies uz domu, ka pelēko asfaltu vēl labi redzu. Bet, tā domādams, iekūlos vēl lielākās nepatikšanās. Pēkšņi ceļa galā asfalts beidzās, iegrimu nenormālos dubļos un vēl kaut ko salauzu mocim. Pašam štrunts, bet ar žēlumu cēlu augšā moci. Dubļi plīkšķēdami krita no tā nost, un piedevām mans brīnums klusēja. Vainīgs, bēdīgu seju stūmu to uz tuvāko pilsētu. Līdz pēdējai vīlītei izmircis, ielas malā pamanīju, ka stāv krievu milice. Nogurumā juka tie krievu vārdi. Domāju par naktsmājām, bet nogurumā prasīju tā – skažite požalusta, gde zdes mozno poguljatj? Milice mani, smuko latviešu puisi, cieši nopētīja un valšķīgi atbildēja – Nuu, hoķ bi so mnoj. Man gan uz nerātnībām prāts nenesās, bet krievu laipnībai robežas izrādījās bezgalīgas. Nakts vidū mocīti ieslēdza kādā malkas šķūnī, bet man un kādam bēdu brālim no Lietuvas ierādīja pārpildītā viesnīciņā jaunlaulāto numuru, kurā tik 1 gulta. Māju ar galvu-piekrītu. Bezmaņā noguris-patiesībā man bija pilnīgi vienalga, burtiski iegāzos blakus svešajam no Lietuvas. Un tā mēs abi atslēdzāmies...
No rīta tik pamanīju tos mežģīņu pušķīšus pie spilveniem un maigās sirsniņas palagos. Dīvainām sajutām lecām augšā un devāmies prom. Naktī bija nomainījušies darbinieki viesnīcā, tāpēc dūrām skatus grīdā un, nododot atslēgu, manījām, ka darbinieces dusmīgās grimases pārtop mulsā smīniņā. Punktu uz i uzlika viņas frāze – ļubvi vam i budem ždaķ ešo! Es jau gan gribēju tikai pārgulēt – tpfu pagulēt! Bet paskaidrot jau nebij jēgas.
Mocim bija nepieciešams neliels remontiņš, izpalīdzīgi cilvēki šeit palīdzēja, atrodot nepieciešamo detaļu. Pats moci izjaucu, saliku. No draudzīgās šņabja glāzes atteicos. Mocis drīz vien atkal šķila dūmus. Atvadījos no palīgiem kā no labākajiem draugiem.
Kāpu uz moča un devos mājās. Darbabiedri gan ilgi vēl mēdza man uz moča kādu rozā sirsniņu pielīmēt...
Bet redzētais, piedzīvotais Krievzemē-tas bija to vērts. Manam mocim sacīkstēs bija laimīgs skaitlis-7. Pirmās trīs vietās bieži tiku sumināts, bet to kā vakaros pārsniedzot ātrumu muku no miličiem pa kartupeļu vagām – tas jau ir cits stāsts...
