Ar fotosomu pa Maskavu (konkursa stāsts) [2]
Aivars Mežulis
Piektdiena, 4. jūlijs (2008) 12:25
Maskava. 20.gs. 80-to gadu sākums.
Tajā laikā mans darbs bija cieši saistīts ar Maskavu. Kaut arī vasarā ar helikopteru lidoju virs Latvijas mežiem un dzīvoju Rīgā, tomēr ziemā bija jābrauc uz «īsto» galvaspilsētu gan atskaitīties par padarīto, gan kārtot visus teorētiskos un praktiskos eksāmenus. Tālab es kārtējo reizi ierados Valsts sirdī.
Man vienmēr bija līdzi fotoaparāts - gan dienas gaišākajos, gan... nu vispār vienmēr. Taču fotosomas atribūtika jau piedeva toreiz pavisam citu «piegaršu», es teiktu - cieņu vai vismaz laipnāku skata pievērsienu. Tad nu es ar varenu čehu ādas imitācijas kantaino fotosomu staigāju visās publiskajās vietās, jo tajā arī varēja ērti salikt Maskavā GUM-ā un CUM-ā nopirktos deficītus.
Tā vienudien es kādam jaunam kolēģim no Urāliem izrādu mūsu kopīgo Centru. Apskate, protams, jāsāk ar Arbatu, bet, ja precīzāk- ar alus restorānu «Žiguļi». Taču rinda līdz ieejai laika ziņā mērāma stundās, un mans draugs ar mierīgu sejas izteiksmi jau automātiski nostājas tās galā. Es viņam strauji, bet pusklusi: «Tūliņ seko man!»
Šamējais klusēdams nāk man līdzi gar visu aptuveni 150m garo rindu. Es kategoriski pieklauvēju pie durvju stikla. Uniformētais šveicars atver un ar jautājuma izteiksmi sejā grib ko teikt, tomēr es pirmais:"Es esmu no avīzes «Pravda» (tulk.«Taisnība», ja kas).
Šveicars pārjautā:«Pravda?»
Saku: «Pravda». Tālāk sekos latviskais tulkojums.
Š.: «Bet kāpēc jums tāds dīvains akcents?»
Es: «Tāpēc, ka esmu no «Pravdas» Rīgas filiāles» Toreiz tāda arī bija.
Š. «Bet vai jums kāda apliecība arī ir?»
Es: «Protams.» Un dodu šamējam jau iepriekš žaketes priekškabatā sagatavotu trīnīti. Nu bija tāda naudas zīme- tas pats, kas tagad 3lati, tikai no papīra.
Š. «Nāciet, lūdzu, iekšā! Vai šis divvietīgais galdiņš jums derēs?»
Es: «Nu, protams! Paldies!»
Tā mēs iemainījām 1.5 līdz 2 stundas kādus -15 februāra grādus ārpusē uz +20(vismaz) alus gaisotnē. Nu ņemam ēdienkarti un pasūtām veiklajai oficiantei alu un garneles, jeb tur pareizāk teikt «krivetkas». Pavisam drīz mums atnes, ko pasūtījuši. Baudām, bet pamazām ievērojam, ka mums tādas sīkas, vājas un dažas pa taisno jāpārvieto uz pārstrādes šķīvja. Tajā pašā laikā kaimiņi tiesā pamatīgas un skaistas krivetkas. Pasūtu vēl- varbūt ne no tā katla. Atnes. Kaimiņi arī pasūtījuši, tikai nekas nemainās- šamējie ēd brangās, bet mēs tikai čūpstināmies un izliekamies, ka ēdam. Tad nu es pieceļos un pieklājīgi jautāju kaimiņgalda vīriem, kāpēc tāda starpība garneļu porciju kvalitātē. Viņi teic, ka pie pasūtīšanas jāpiebilstot viens burvju vārdiņš, bet tas maksā vienu rubli. Tad nu es arī gribu to vārdiņu zināt. «Otbornije», šamējie sazvērnieciski pasaka. Laviski - «izlasītās» jeb «atlasītās». Tā nu mēs esam gudri un atlikušo laiku mielojamies ar tiešām labām garnelēm, jo ,kas tad ir rublis pret baudu.
Pēc visām patīkamām sēdēšanām pienāk arī laiks projāmiešanai. Tā mēs devāmies uz metro, kur gan sēdvietu neviens nedeva, trīnīša bija žēl un fotosoma arī nepalīdzēja.
