Izklaide

Kam lemts notikt, tas notiks... (konkursa stāsts)

Dace Ceļotāja
Pirmdiena, 7. jūlijs (2008) 05:00

Bija  pavadītas 2 interesantas nedēļas tālajā Ķīnas zemē. Pierasts pie milzīgajiem mērogiem, cilvēku daudzuma, bet notikums ceļojuma beigās deva iepēju pārliecināties, ar kādu atbildību Ķīnas funkcionāri veic savu darbu.
 
Pienācis pēdējais vakars Šanhajā. Nolemjam apmest loku ap viesnīcu, lai iztērētu pēdējās juaņas un nopirktu kādu eksotisku našķi, ko atvest mājiniekiem. Laiks paskrien ātri: veikali lieli un preču milzum daudz. Dāvaniņas ātri vien nopērkam un dodamies uz izeju, jo izskatās, ka drīz vien veikals tiks slēgts.

Lēnā garā virzāmies uz viesnīcas pusi, pa ceļam vērojot, kā uz  Šanhajas galvenās ielas vietējie bomži iekārtojas naktsguļai – daži riktē guļas vietu no papīra kastēm, cits velk ārā rozā dūnu segas. Skati visai iespaidīgi un vienā vietā velku jau arā fotoaparātu, lai iemūžinātu skatus, kad pēkšņi mana ceļa biedrene iesaucās : «Dace, paskat, Tavs maks!». Es pagriežu galvu norādītajā virziena un redzu, jā – kāda pelēki ģērbta ķīnieša rokās ir mana kaklā karāma ceļojuma somiņa. Tā man tajā vakarā kalpoja gan par naudas maciņu, gan arī biju tur ielikusi savu mobilo telefonu. Pirmā loģiskā doma, kas iešāvās man galvā bija : «ZOG! Zog manu maku!». Vilcināties nebija laika, viss notika ātri. Atceros tikai vienu, būdama stipri miermīlīga būtne,  tomēr metos «zaglim» klāt un vairākas reizes iebelzu šim pa skaustu, sak, atdod -  manējais. Bet šis ne pretojas, ne bēg prom, bet izskatās stipri apvainojies, ka es viņam uzbrūku. Mana ceļa biedrene, situāciju redzot no malas, mēģina mani apturēt: «Viņš taču nav zaglis, bet to maku Tev atnesa….»

Palēnām man situācija apskaidrojas – iepērkoties veikalā, esmu nejauši somiņu noslidinājusi zemē, izpalīdzīgie veikala darbinieki ir atcerējušies balto sievieti – t.i. mani un šis, droši vien, apsardzes vīrs ir sūtīts, lai manu mantu man atdotu. Skaisti, bet nekā. Vai nu apvainojies par piekaušanu, bet drīzāk, lai veiktu savu tiešo pienākumu t.i. atdotu mantas to īpašniekiem pēc piederības, mans jaunais paziņa, turot mani cieši pie elkoņa, nepārprotami velk sev līdzi – tieši uz to veikalu, no kura pirms minūtēm 5 biju ar iepirkumiem devusies ārā.

Veikalu tiešām jau slēdza ciet, tiek nolaistas aizsargžalūzijas un mēs ar sargu, kā filmās rāda, saliekušies deviņos līkumos, ieslidināmies veikalā. Visi vietējie, tikko kā beiguši darbu, bet projām neiet. Es tieku izvesta plašākā vietā, apkārt visi veikala darbinieki (veikals, apmēram tāds, kā mūsu Galerija Centrs). Mans «laupītājs» lepns, ka savu uzdevumu izpildījis, somiņu uztic tikko izsauktam augstāk stāvošam brigadierim. Visa šī procedūra tiek pavadīta, nemitīgi kaut ko stāstot ķīniešu valodā, es, savukārt, latviski mēģinu sevi aizstāvēt, visu laiku apgalvojot, ka tā ir mana somiņa un, galvenais, tas ir mans mobilais telefons (aiz uztraukuma arī angliski nerunājas, bet tam jau Ķīnā nav nozīmes).

Tā mēs runādamies visi stāvam kādu laiciņu, līdz brigadierim galvā iešaujas ģeniāla doma. Viņs dod man mobilo telefonu, bet…… diemžēl ne manējo, bet savu. Tātad – man jāpierāda, ka es zinu sava telefona numuru. Saņemos, un ar trīcošām rokām sāku likt kopā ciparus. Zvanu. Klusums. Apkārt dzirdu žēlas nopūtas. Paceļu acis uz augšu un redzu, ka vienkāršie pārdevēji mani atbalsta, bez maz vai turot īkšķi, sak, mēs Tev ticam, turies! Mēģinu vēlreiz, bet nekā – vai nu no uztraukuma cipari sajuka, vai gluži vienkārši brigadiera telefons nebija domāts starptautiskām sarunām ar Latviju – mans mobilais spītīgi klusēja. Atkal stāvam… Brigadieris izdomā, ka pārējiem nav ko blenzt un aizved mani nostāk – tuvāk izejas durvīm. Mēs paliekam divatā – es nodomāju, tagad viņs atdos man to somu, bet nekā… Viņš atkal dod man savu telefonu. Es mēģinu trešo reizi. Klusums. Pamazām jau esmu attapusies un sāku loģiski izvērtēt situāciju: gari un smalki stāstu par Latviju, tālsarunu kodiem, starptautiskiem pieslēgumiem, tad ieraugu, ka manā somiņā stāv ieejas karte no mūsu istabiņas smalkajā viesnīcā Radisson SAS. Ķeros kā pie pēdējā salmiņa. Saku: «Nāciet līdzi, es parādīšu, kur es dzīvoju, ka tā ir mana istaba». Brigadieris vēl domā, tad atver veikala durvis, un mēs jau esam uz ielas. Viņš vēlreiz atskatās atpakaļ, vai tikai kāds neredz, ka viņs tā vieglprātīgi padevies un iespiež rokās manas mantas. Es pārlaimīga no somiņas izvelku pirmo pagadījušos naudas vienību, dodu to pateicībā brigadierim, bet viņš lepni papurina galvu, paspiež man roku un es esmu brīva!!!!

Nobeigumā gan jāsaka: «Kam lemts notikt, tas notiks…» Savu telefonu es tomēr pazaudēju – tas notika pēc nepilna gada. Viņš vēlējās palikt kādā salā, kur mobilie sakari ir liels retums. Es ceru, ka kādam tas lieti noder vēl joprojām.