Tuvo ārzemju piedzīvojums (konkursa stāsts) [1]
Dārta un Kristians
Svētdiena, 6. jūlijs (2008) 05:00
Tad nu sāksim: Tas notika pagājušā gada maijā, kad mēs ar draudzeni bijām nolēmuši apciemot kādu mūsu draugu Tallinā, kurš tur dzīvo un studē jau otro gadu. Mēs bijām nolēmuši braukt ar stopiem, kaut gan es to nekad nebiju darījis, taču draudzenei tā nebūtu pirmā reize.
Savu stopošanu mēs sākām piektdienā, Saulkrastos, jo bijām atbraukuši ciemos pie manas draudzenes māsas, un iepriekšējā vakarā vēl trijatā tika vērots saulriets, mmm, taču gulētiešana gan bija laicīga, jo tomēr nākamajā dienā paredzēts nopietns notikums, darbība, vienalga kā lai to nosaucu, kad rīts jau bija ar bārdiņu un gatavojās pārvērsties pusdienlaikā, mēs nu beidzot savākušies, ar draudzeni devāmies ārā uz ceļa, un cēlām tik īkšķus augšā, un ne velti, laiciņš bija ideāli piemērots šādai nodarbei.
Pagāja kādas piecpadsmit minūtes, taču neviens neķērās, tieši tad mēs uz horizonta pamanījām parādoties kādu palielu Mercedes, tādu īpaši pagarināto busiņu, un vēl nosegtu vāģu vešanas piekabi, daudzas pazīstamu kompāniju uzlīmes, es vēl savai meitenei noteicu, ka šitie kaut kādi autosportisti, neņems 100 punkti. Un kā es biju maldījies, apstājās, pajautāja uz kurieni mums, kad uzzināja, ka uz Tallinu, uzreiz aicināja rāpties iekšā. Tas bija tāds mehāniķu busiņš, visa aizmugure pilna ar detaļām sporta mašīnai, bet priekšā divās rindās piecas sēdvietas, divas no piecām bija aizņemtas, vienā šoferītis, kurš bija arī mehāniķis, un vēl viens mehāniķis. Tad nu viņi mums pastāstīja, ka vedot autošosejas sacensību autiņu uz sezonas vienu no pirmajām gonkām, šosejnieku trasē Tallinā. Mēs savukārt pateicām, ka braucam apciemot Tallinā studējošu draugu, un sarunas nerimās, runājām gan par šosejas sacensībām, uz kurām es pat neatceros, kad būtu kādreiz bijis aizdevies, par dzīvi, kino, mūziku, vispār feini čaļi, uz robežas, kad lika atvērt sporta autiņu pārsedzošo vāku, es ieraudzīju sporta auto, ko vedam, visā krāšņumā. Un tādā garā sarunājoties mēs arī turpinājām mūsu ceļu līdz pat Tallinai. Pats sacīkšu braucējs, un menedžments un visi viņu komandas oficiālie cilvēki gan uz posmu ierodas savās personīgajās automašīnās, un jau tovakar paredzēti bija treniņbraucieni.
Mēs ar draudzeni palūdzām mūs izlaist jau zināmā Tallinas daļā, taču šķiršanās no abiem jaukajiem izvizinātājiem gan nenorisa tik smērēti, jo notika tas, ko mēs nekad nebūtu varējuši iedomāties. Mūs un arī mūsu Tallinas draugu uzaicināja nākamajā dienā atnākt uz sacīksti, viņi mūs dabūtu iekšā kā vip personas, un tā. Mēs palikām gandrīz vai ar mutēm vaļā, tik sarunājām, ka, kad būsim pie ieejas trasē rīt no rīta, tad uzzvanīsim vienam no viņiem (ar telefona numuriem apmainījāmies jau pa ceļam), lai tas atnāk mūs sagaida, un ieved trases teritorijā. Mēs šķīrāmies todien, aizdevāmies līksmā prātā pie drauga, un tad trijatā uz krogu papļāpāt kaut ko pēc ceļa iekost, jo kojās jau nekāda lielā gatavošana viņam neizdodas. Tad mēs arī pastāstījām par piedāvājumu rītdienai, un viņš arī bija ļoti patīkami pārsteigts par šādu faktu.
Tad jau nākamajā rītā, pie trases ieejas uzzvanījām mūsu vedējam, un viņš atnāca, lai iedabūtu mūs iekšā, tad aizveda uz servisa zonu, kur bija visas sacīkšu mašīnas, brīvajā klasē tur piedalās ar jauniem poršiem, un iedomājies, ja tie ir vēl gatavoti sacīkstēm, monstrozs skats. Tā bija teritorija, kur bija visu komandu oficiālie pārstāvji, visi braucēji un vip viesi. Bija vip telts, kurā, kā mums pastāstīja būs klāts bagātīgs mielastu galds, starp braucieniem.
Mehāniķu puiši mūs pārsteidza uzdāvinādami mums katram pa cepurītei un t kreklam komandas krasās un ar komandas simboliku, tas bija vienkārši neiedomājami fantastiski. Izrādās viņi bija palūguši tos atvest no Rīgas, kad vēl kāds komandas darbinieks brauca šurp no rīta. Tad jau sākās sacīkstes, un mēs bijām vieni no aktīvākajiem līdzi jutējiem, savās skaistajās uniformās, pirmajā braucienā mūsu atbalstāmais nobrauca otrais savā klasē, tad bija lielā pauze starp braucieniem, un mēs varējām brīvi rīkoties vip teltī, nu jāsaka, ka mielasts, kā labākajā restorānā, uz 10 ballēm, tad mehāniķi mūs iepazīstināja ar braucēju, kura mašīnas vešanā uz Tallinu mēs piedalījāmies, mēs arī sabildējāmies ar viņu, un dabūjām autogrāfus uz cepurītēm un krekliņiem, kā kurš vēlējās, un viņš atļāva iesēsties viņa sporta vāģī, un tas bija kaut kas nepieredzēti lielisks. Tad nu pienāca arī otrā brauciena laiks un viņš atkal stabili finišēja otrais, tātad pārliecinoša otrā vieta savā klasē šajās sacensībās.
Dienas beigās mēs pat nezinājām kā pateikties šiem lieliskajiem cilvēkiem, jo viņi šo ciemošanos pie drauga bija padarījuši par tik izdevušos, kā nekad, atpakaļ uz Rīgu mēs vēl nedevāmies kopā ar viņiem, jo palikām pie drauga arī uz svētdienu, bet mana meitene visiem labvēļiem iedeva pa bučai, es paspiedu rokas labajiem cilvēkiem, un mēs apsolījām viens otram tikties, kad sacensības notikšot vēlāk vasarā Biķerniekos. Diemžēl gan uz šīm sacensībām mēs neaizdevāmies, jo abiem ar draudzeni bija citi plāni, taču šādu veiksmi stopojot es piedzīvoju pirmoreiz. Tā bija vienreizēja nedēļas nogale, pabūt autošosejas sacensību aizkulisēs, tā ir tāda pamatīga iespaidu deva ilgam laikam. Sveiciens labajiem cilvēkiem!
Tāds nu bija mūsu tuvo ārzemju piedzīvojums.
