Durvis (konkursa stāsts)
Juris Dzvinko
Sestdiena, 5. jūlijs (2008) 05:08
Pirms sākt rakstīt, pakonsultējos pie advokāta, jo rakstīt ekstrēmos un dullos stāstus – it sevišķi, ja tie ir patiesi – ir bīstami, jo atklājas tavas biogrāfijas bieži vien melnākie punkti un komati.
Zvērīgi zvērinātais dievojās, ka notikumam iestājies pamatīgs noilgums, jo par pamatu tam esot mani sirmie mati un palielinātās dioptrijas, un nekādas represijas man nedraudot.
Tāpēc nolēmu riskēt. Sakārtoju atmiņu zirgam seglus un aidā uz tālajiem jaunības gadiem, kad vīns bija saldāks un arbūzi apaļāki.
Trakulīgais notikums, par ko gribu pastāstīt, risinājās saulainās Bulgārijas sirdī Sofijā. Bija pienākusi mana brīnumainā pirmā ārzemju ceļojuma pēdējā diena. Sēdēju ar istabas biedriem viesnīcas numurā; gudri spriedelējām par to, ka varētu aiziet kaimiņos pie meitenēm ciemos. Tikai valūtas krājumi gan bija izsīkuši. Te kā eņģeļtēviņš durvīs parādījās Alberts un aizgūtnēm vēstīja, ka atradis točku, kur pieņem ārzemnieciski tukšās pudeles. Tad sākās rosība, kas nav manāma pat visčaklāko bišu stropā. Akcijas rezultātā par iegūto valūtu iepirkām pilnu klasisko caurumtīkliņu ar saulainās svešzemes lētāko vīna produkciju. Burziņš izdevās lielisks, tāpēc nedaudz ilgāk par citiem uzkavējos pie dāmām, viņu neapstrīdamā šarma apreibināts. Kad beidzot devos uz saviem apartamentiem, tie izrādījās slēgti. Cauri ne tik biezajām durvīm skanēja daudzbalsīgs krācēju baritontrio. Izmisīgi klaudzināju, saucu, dauzīju par naidniecēm kļuvušās durvis. Vai tad mani varēja nedzirdēt?! Pamodusies bija visa viesnīca un tuvējā kalnu ciemata suņi. Ilgas pēc gultas manī pamodināja zvēru. Kā satrakots bullis toreadora plandošajā lakatā, tā es ietriecos kaitinošajās durvīs. Ceļš uz gultu bija brīvs! Tikai durvīm bija atlūzusi pamatīga šķēpele. Istabas biedri pat nepamodās un turpināja savu ceļu vīnmiega valstībā. Rīts gudrāks par nakti, sevī noteicu es un pievienojos krācēju ansamblim.
Agri no rīta – agrāk par citiem – mani pamodināja sirdsapziņa: jālabo pagātnes kļūda! Izurbināju no sienas un skapja divas palielas naglas. Āmura, protams, nebija. Ar ko to aizstāt? Devos blakus stāvošajos Balkānu kalnos, un tur drīz vien no monolītas klints nolauzu piemērotu darbakmeni. Kā amatnieku ģildes labākais vecmeistars veicu ekstrēmo remontu, ar kura rezultātiem biju apmierināts daļēji, jo durvis tomēr nevarēja aizvērt.
Pēc neilga laika sāka mosties cīņubiedri un iztaujāt par balles noslēguma posmu. Teicu, ka viss bija lieliski, gribēdams atstāt nakts noslēpumu tikai sev. Bet tajā brīdī atskanēja kliedziens: ”Kas sačakarējis durvis! Neveras ciet! Kas notiek!? Jāsauc administrators!”
Ko gan es varēju darīt? Nācās kā Pavļikam Morozovam nostučīt pašam sevi un mēģināt atbildību sadalīt uz četriem...
Tagad par notikušo stāsta tikai tas akmens no Balkānu kalniem uz mana rakstāmgalda, tāpat kā viņa pelēkais brālis atgādinādams par jaunības nebēdnībām.
Vēl par šo tēmu
