Šopings (konkursa stāsts) [1]
Juris Dzvinko
Sestdiena, 5. jūlijs (2008) 05:04
Šā stāsta darbība risinās tālajā Taizemes galvaspilsētā Bangkokā.
Lieliskajā krokodiļkurpju veikalā, kur par cenu nemēdz kaulēties, trīs pārdevējas stundu pūlējās, velkot man virsū un nost neskaitāmus apavu pārus – pilnīgi bez manas palīdzības, līdz es sasniedzu pircēja pilnapmierinājumu.
Pie taizemiešu zviedrugalda stāvēja bargs sargs, kas katram pieļāva tikai vienreizēju našķošanos: cik uz maza šķīvīša ar vienu reizi varēja aiznest, tik arī vēderam tika...
Lielšortu meklējumos pārdevēji, ieraudzījuši mani, visi kā viens kratīja galvu un atbildēja: „No, no, no, big man!” Šis teiciens kļuva par manu taijisko iesauku.
Bet īstais stāsts ir par nakts iepirkšanos. Par naitšopingu.
Gulēju viesnīcā gultā, nevarēju aizmigt. Karstums un senlaiku gaisa kondicioniera traktorveidīgās skaņas nomāca jebkuru aizmigšanas mēģinājumu. Atcerējos, ka gids rādīja, kur naktīs notiek tūristiska superiepirkšanās. Aha!
Divos naktī sēdos taksometrā, lai ved mani uz šopingu. Takša vadītājs bija ļoti apsviedīgs: vienā mirklī paķēra apbružātu bilžu albumu un ar vārdiem „yes-yes, girls’ shopping” sniedza to man.
Albuma saturs sastāvēja no viņa ģimenes sievišķīgo locekļu fotogrāfijām, kas lielā karstuma dēļ bija uzņemti gluži kaili. Pusangliski atbildēju, ka man šovakar uz gērliem nevelk un ir manāma note iepirkt kādu šūzu un trauzeru. Mirkli tielējies, nenosakāmās markas spēkrata vadītājs uzsāka braucienu. Zinādams, ka par braucienu jāmaksā lielākais divi dolāri, mierīgi sēdēju kožu vai kādu citu eksotisku radījumu saēstā sēdeklī. Vadītājs taizemiski bez akcenta aizrautīgi stāstīja, iespējams, savas tautas vēsturi, kad pamanīju, ka jau kuro reizi braucam apkārt brīnišķajai taiešu karaļa pilij. „Uz šopingu!” es draudoši pavēlēju viltniekam, bet tas apbrauca pili vēlreiz un tikai tad mainīja braukšanas virzienu.
Brauciena laikā viņš mēģināja izjautāt mani par vietu, no kurienes esmu ieradies. Sapratu, ka stāstīt, kas ir Latvija, ir bezcerīgi, tādēļ atteicu: „Moskwā!” Uz to stūrētājs saprotoši māja ar galvu: „Yes, yes, China!”
Šopinga vietā apstājoties, vadītāja iztēle sasniedza maksimumu, pieprasot par braucienu piecdesmit dolārus. Uz to laipni piedāvāju viņam divas lieliskas iespējas: vai nu piecus dolārus, vai brāļu Kļičko cienīgu dūri, uz ko censonis laimīgs izvēlējās pirmo.
Devos pirkšanas/pārdošanas ellītē. Biju veicis vairākus lieliskas taizemiskās kaulēšanās un pirkšanas mākslas seansus, kad pēkšņi sajutos bezgala vientuļš šajā deviņmiljonu pilsētā. Ar šausmām atskārtu, ka viesnīckarti esmu atstājis citā kabatā. Arī viesnīcas nosaukums kā uz burvja mājienu bija pazudis no manām smadzeņu krokām. Situācija vērsās jau kritiski bezcerīgākajā, kad palīdzēja jaunībā zaļumballēs izstrādātais apķērīgums. Varbūt taksists stāv turpat pie šopinga?
Lai slavēts Buda! Smaidošais taišoferis stāvēja blakus savam moskvičfordam un jau pa gabalu man sauca: „O-o-o! Hello, big man! Moskwa!!! Girl shopping??????”
Vēl par šo tēmu
