Drēbītes Jurim (konkursa stāsts) [2]
Raimonds Groziņš
Sestdiena, 5. jūlijs (2008) 05:30
Tas bija diezgan pasen, kad devāmies ar modernu “Setra” markas busu uz Slubici un tās kaimiņpilsētu Vācijā – Frankfurti pie Oderas. Mūsu mērķis bija dalība Hanzas dienās, jo bijām delegācijā no pilsētas, kura ir Hanzas savienības dalībniece.
Blakus visiem oficiālajiem pienākumiem atradām laiku, lai apmeklētu arī Slubices tirgu, kurš izcēlās ar savu preču dažādību. Tā mēs, divi latviešu smagsvari, es -Raimonds un Juris, no vienas pilsētas, virs 190 cm augumā un stipri virs īstenā latvieša simta – tā ap 1.35 centneriem svarā katram, klīdām starp entajām preču galdu rindām. Ar tirgotājiem varēja sarunāties vai nu poliski, vai vāciski. Tā kā man vācu mēles pamatus stingrs skolotājs kā ar bomi iedzina galvā jau skolas laikā, par preču cenām, izmēriem, izcelsmi nekautrējos tirgotājiem taujāt vāciski. Protams, bija jāizpalīdz arī Jurim, kad viņš redzēja ko iegādājamu.
Te Jura uzmanību piesaistīja pēc izskata jauks maskēšanās krāsās rotāts bezroku krekliņš, tautā saukts – maika. Prasi, cik maksā, ja kas, pirkšu – skanēja viņa lūgums man darīt zināmu tirgotājam vēlmi, ka šī lieta viņu interesē. Jura vēlmi darīju vāciski zināmu tirgotājam, kurš tobrīd, mutes kaktiņā viļājot cigareti, kārtoja savu preci. Teicu, kā šī lieta interesē manu draugu, cik maksā. Pēc mana jautājuma tirgonis pacēla uz mums acis, novērtēja mūsu izmērus un palika, kā zibens ķerts. Es pārdomāju, vai varbūt kaut kas ar manu vācu valodas izrunu nebija kārtībā, un atkārtoju jautājumu jau skaļāk un uzstājīgāk rādīdams ar pirkstu uz noskatīto. Tirgoņa reakcija bija neadekvāta: neko nesakot, tā vietā, lai atbildētu, viņš vienkārši nekustīgi stāvēja ar vaļā muti, piedevām pie apakšlūpas kūļājās pielipusī cigarete. Mūsu ne-dialogu dzirdot, no blakus tirdzniecības vietām izliecās ieinteresētas kolēģu galvas. Uz manu jautājumu, kas tad īsti nav kārtībā, tirgotājs vārgi izdvesa, ka Jura uzmanību piesaistījusī lieta tomēr esot kleita meitenēm, nevis krekliņš vīram.
Mūsu varenā smieklu šalts vismaz uz pāris minūtēm aizrāva sev līdzi visus: tuvējos tirgoņus, citus tirgus apmeklētājus, kas stāvēja netālu un bija dzirdējuši mūsu sarunu. Tā notiek , kad tiek pārprasts, kam drēbe domāta, un šāda tāda pircēju orientācija. Bet Juris foršo kleitiņu sev tā arī nenopirka...
Vēl par šo tēmu
