Ekskursija uz Pērnavu (konkursa stāsts) [1]
Vizma Kaušele
Svētdiena, 6. jūlijs (2008) 05:48
Padomju laikā diezgan aktīvi strādāju Rīgas ekskursiju un ceļojumu birojā par ārštata ekskursiju un grupas vadītāju.
Viens no maniem mīļākajiem maršrutiem bija doties ar kuģi uz zemūdens spārniem - «KOMĒTU»- uz Pērnavu vai Sāremā salu. Pieprasījums labā laikā pēc šādiem marsŗutiem bija liels, un reizēm ceļā pie igauņiem vienlaikus devās pat vairāki kuģi. Ekskursanti bija gan no Latvijas, gan no citām republikām. Uz kuģa bija arī bufete un nereti, īpaši atpakaļceļā, jautrība sita augstu vilni.
Taču, ja ekskursantiem tas bija patīkams brauciens pa jūru, pastaiga pa Pērnavu, pilni iepirkuma tīliņi ar igauņu labumiem vakarā, tad nelielajai kuģa apkalpes komandai –smags darbs. Tā kā šiem braucieniem bija sezonas raksturs, tad vasarā kuģi un to apkalpe bija noslogoti maksimāli –gandrīz katru dienu no rīta līdz vakaram. Un nebija brīnums, ja izklaidēties vēlējās ne tikai tūristi, bet reizēm arī kuģa komanda reizēm atļāvās ko vairāk.
Tā skaistā jūlija dienā devāmies kārtējā braucienā uz Pērnavu. Tuvojoties Igaunijas kūrorta pilsētai, parasti gāju uz kapteiņa darba telpu un palūdzu ieslēgt mikrofonu, lai apmēram 100 cilvēkiem, kuri bija uz kuģa, sniegtu informāciju par Igauniju, Pērnavu un turpmāko dienas kārtību. Palūdzu to arī šoreiz un gaidīju, kad varēšu sākt runāt. Bet mikrofonu ieslēgt aizmirsa…
Nokāpusi krastā un 100 cilvēku lielajai grupai nelabā balsī bez mikrofona klāstot dienas kārtību, ar vienu aci lūkojoties uz komandas sastāvu, ātri vien tiku pie skaidrības –tas bija krietni jautrā prātā…
«Nekas» - mierināju sevi. «Gan jau pa tām 5 stundām, kuras pavadīsim Pērnavā, apkalpe izgulēsies un viss būs labi». Taču pievakarē, ierodoties piestātnē, redzēju, ka situācija ir vēl bēdīgāka.
Tomēr varonīgi sākām braukt mājup, neaizķeroties tikām ārā no seklā Pērnavas līča, pamazām tuvojāmies Salacgrīvas apkaimei. Te pēkšņi tika ieslēgts mikrofons un viens no komandas locekļiem, parodējot gidu, pa visiem saloniem aicināja:«Товарищи,посмотрите направо – одна водичка, буль,буль,буль…Посмотрите налево - буль,буль,буль…».
Salonos atskanēja smiekli, bet man joki nebija prātā, jo redzēju ko citu- kuģis bija mainījis kursu par 90 grādiem, un tā vietā, lai dotos uz Rīgu, pietiekošā ātrumā tika stūrēts uz Salacgrīvu. Kāda kundzīte teica:«Vēl nesen krasts bija redzams tikai kreisajā pusē, bet tagad- kāpēc no abām pusēm.? »
Skrēju pie komandas un aizrādīju par nepareizi izvēlēto virzienu, uz ko tika atbildēts, ka es no kuģa vadīšanas neko nesaprotot, bet viņi,lūk, jau 14 gadus sekmīgi kuģojot. Un lai es nejaucoties viņu darbā.
Tomēr virziens ar lielām pūlēm tika atjaunots, un, zigzag veidā turpinot kuģošanu, pēc laika jau varēja redzē Daugavas grīvu. Gāju pie kapteiņa parakstīt dokumentus, bet aizdomīgs likās apkārtējais klusums –jā, komanda laimīgi bija nolūzusi, bet kuģi, drudžaini iekrampējusies stūrē, vadīja bufetniece.
Vēl par šo tēmu
