Šausmas uz ūdens (konkursa stāsts) [4]

Nataļja Šapkina
Pirmdiena, 7. jūlijs (2008) 05:55

Vēlos pastāstīt par vienu savu atvaļinājumu, kurš gan bija neilgs, bet man ļoti nozīmīgs.
Tā sanāca, ka mans tēvs pirms vairākiem gadiem bija pārcelies dzīvot uz Zviedriju, un vairākkārt mani aicināja ciemos. Un vienu gadu es tomēr saņēmos un nolēmu aizbraukt pie viņa ģimenes, lai nosvinētu  Jauno gadu.  Tas bija  mans  pirmais  patstāvīgs ceļojums, pie tam es diezgan švaki orientējos apvidū un no visa baidos. Bet mans uzdevums bija tikai aizbraukt no Ventspils, kur toreiz dzīvoju, uz Liepāju, iekāpt prāmī un aizbraukt līdz Karlshamnai, kur tētim jau vajadzēja mani sagaidīt ar mašīnu.

Veiksmīgi aizbraucu līdz Liepājai, kur pūta stiprs vējš, tāpat veiksmīgi atradu tajā prāmju stāvēšanas vietu un iekāpu vajadzīgajā braucamajā (peldamajā?). Bet te mana  veiksme bija beigusies - jūrā sacēlās  briesmīga vētra,  un prāmim  neatļāva  doties ceļā.  Tā  vietā, lai  izbrauktu paredzētajos plkst. 20:00 vakarā, prāmis devās ceļā tikai pāri pusnaktij, kad es sen jau gulēju savā kajītē.

Pamodos es no tā, ka man bija ļoti slikti - kuģis jau bija ceļā, bet es ļoti slikti panesu šūpošanos. Paldies Dievam, cilvēku uz prāmja bija maz, un gulēju es nevis paredzētajā četrvietīgā kajītē bez īpašām ērtībām, bet gan viena pati divvietīgā numurā ar dušu! Bet mani metāja pa visām sienām un jutos es tik slikti, ka nevarēju iziet ārā no sava numuriņa. Līdzi nebiju paņēmusi pat ūdeni, tikai Liepājas Rimi nopirku Latvijā ražotas piparkūkas un tēva prasīto rozā Rīgas šampanieti.

Vienu brīdi, kad  man kļuva nedaudz  labāk,  «izrāpos»  no kajītes, lai  paelpotu  svaigu  gaisu.  Par laimi, kāds  no pasažieriem  uz prāmja roktura bija atstājis puspilnu minerālūdens pudeli, kuru es laimīga paķeru un devos atpakaļ savā «midzenī». Tā visu ceļu es pārtiku no ūdens un piparkūkām, kaut vai bagātīgās zviedru brokastis biļetes cenā bija iekļautas.

Reklāma

Nākamajā dienā prāmis beidzot sasniedza Zviedrijas krastu, kur mani sagaidīja uztraucies tētis, kurš sen jau bija atbraucis no savas pilsētas uz Karlshamnu un gaidījis mani ostā.
Atvaļinājuma dienas paskreja ļoti ātri - apmeklējām muzejus,  veikalus, bijām  ciemos  pie tēva  draugiem, sagaidījām  Jauno gadu  šaurajā ģimenes lokā - man viss ļoti patika.

Bet, kad atpakaļceļā bija atkal jākāp uz prāmja, man  bija  tik  žēl  šķirties no tēva  ģimenes,  ka sāku  raudāt.  Un tā, raudādama,  iekāpu  prāmī,  bet  kaut  kas  man  likās  ļoti dīvains - vairs nebija liftu un bija pašai jākāp augšā, pats prāmis nebija tik kopts kā iepriekš un augšā recepcijā visa telpa bija piebāzta ar drūmiem vīriešiem un kārtīgi piesmēķēta... Kad es pajautāju, kur atrodas mana kajīte, recepcijā, paskatoties uz manu biļeti, man atbildēja: šis prāmis brauc uz Rīgu, bet Liepājas prāmis stāv blakus!

Kad izgāju ārā no šī prāmja, mans tētis ar ģimeni, kurš stāvēja aiz žoga, saprata, kas noticis, un gandrīz nokrita gar zemi aiz smiekliem!

Šis ir konkursa stāsts, kura autore Nataļja ir viena no pretendentiem uz galveno balvu - ceļojumu divām personām uz Parīzi!

Vai arī jums ir kāds kuriozs, kas piedzīvots ceļojuma laikā ārzemēs? Neturi sveci zem pūra - sūti savu stāstu uz adresi dita.deruma@apollo.lv un, kas zina, varbūt tieši stāsts citiem šķitīs vislabākais, un tu nopelnīsi ceļojumu divām personām uz Parīzi!

:: Lasīt vairāk par konkursu >>>

Vēl par šo tēmu

Lasīt citus komentārus [4]

Niks: Adresāts:

Reģistrēties

Apollo neatbild par portāla lasītāju ievietotiem komentāriem. Apollo aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda. Aicinājuma ignorēšanas gadījumā Apollo ir tiesības dzēst neatbilstošus komentārus portālā, kā arī liegt lietotājam turpmāku pieeju portālam. Vēršam Apollo lietotāju uzmanību, ka interneta vide nav anonīma vide un Apollo ir pietiekami tehniskie līdzekļi, lai komentētājus identificētu.