|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Kas patiesībā ir Centis? [92]
|
 |
Reklāma |
|
|
«Jā, tas viss atbilst patiesībai — es gan rakstu dzeju, gan esmu saksofonu spēlējis, gan arī dejojis,» apstiprina Aigis — tā «Zvaigžņu lietus 2» laureāts parakstās sevis sūtītajās telefona īsziņās. «Un vēl es spēlēju teātrī. Pēdējā izrāde, kurā esmu piedalījies, ir «Čulimska». Es spēlēju Mečetkinu — lomu, ko savulaik ir atveidojuši arī daudzi pieredzējuši aktieri. Pirms tam man bija galvenā loma Margaritas Perveņeckas lugā «Civilķēde». Es spēlēju Leonu. Šobrīd gan ir tā, ka nav vairs īsti laika, lai paspētu izskraidīt uz mēģinājumiem,» atzīstas Aigars un piebilst, ka teātra spēlēšanai punktu pielicis neesot. Viss turpinoties, tikai nu jau citā līmenī!
«Jā, paralēli tam visam es strādāju arī skolā — pa naktīm sargāju Rīgas 21. vidusskolu. Tas ir lielisks, ļoti priviliģēts un, es pat teiktu, karalisks darbs! Uzskatu, ka katrs darbs ir svēts, un tādēļ tas ir jādara ar mīlestību — vienalga, vai tu esi sētnieks, apkopējs vai sargs. Tu dari svētu lietu un, ja vēl mīli to, ko dari, tad zini, ka tu uz saviem pleciem turi šo pasauli!
Latviešiem ir jāiemācās lepoties ar to, ko viņi dara. Un tas ir jāsāk tieši ar visikdienišķākajām un pirmajā mirklī pat necilām lietām. Jā, es sargāju skolu! Un es lepojos ar to! Tā kā nekā ir skola, kurā savulaik esmu mācījis spēlēt pūtēju orķestrim. Ļoti daudzi audzēkņi, kuriem esmu iemācījis apieties gan ar trompeti, gan klarneti, gan saksofonu, mani katru gadu apsveic arī pirmajā septembrī,» smaidot atklāj Aigars. «Un kurā brīdī tu guli?» es vaicāju. Un pretī saņemu smagām nopūtām pilnu atbildi: «Vienā mirklī vienkārši ieslēdzas tāds kā autopilota stāvoklis, kad tu ej un dari visu, nedomājot par to, ka esi noguris. Jā, nenoliedzu, ka tieši šobrīd ir ļoti liela slodze — noslogotas ir visas divdesmit četras stundas diennaktī. Sešas dienas nedēļā pa divām reizēm katrā ir mēģinājumi. Taču viss ir kārtībā — man ir vēlēšanās iemācīties dziedāt, un tas šobrīd ir pats galvenais!»
Galvenais — pārvarēt bailes
Taujāts, par ko ir stāstīts Aigara rakstītajos dzejoļos, viņš mazliet kautrīgi atklāj: «Tie lielākoties ir par dabu. Kāpēc ne par mīlestību? Man tā kaut kā vairāk transformējusies uz dabu. Es saņemu mīlestību tieši no tās un to tad arī ielieku savos dzejoļos, kas patiesībā vairāk līdzinās dzejprozai. Tās ir kā redzes ainiņas, kā impresijas. Kā mazi stāstiņi — vairāk acīm, nevis ausīm.» Ieminos, ka Aigara dzejoļiem vajadzētu sarakstīt mūziku un tad ar tiem varētu uzstāties šovā. «Tu tikko izņēmi man vārdus no mutes par ideju, ko es pats nesen ierosināju savai skatuves partnerei, dziedātājai Santai Zapackai,» smejoties paziņo Aigis. «Es tieši to arī viņai teicu — mēs taču varētu radīt un nodziedāt šovā dziesmu ar maniem vārdiem un viņas mūziku!»
Vaicāju Aigaram, kāpēc viņš pārtrauca spēlēt saksofonu. «Izjuka džeza grupa «Divertisments», kurā nospēlēju divus gadus,» viņš atbild. «Tā vadītājs Dmitrijs Dragiļevs vienkārši aizceļoja prom uz Vāciju, kur viņam nu jau vairākus gadus ir jauns ansamblis.
Taču es kā šodien atceros to dienu, kurā skolas, ko sargāju, pūtēju orķestra diriģents man pēkšņi paziņoja: «Aigar, nāc man par palīgu! Naktīs tu vari dežurēt, bet pa dienām būsi mans palīgs. Es tev iedošu saksofonu — ja gribi, iemācies to spēlēt.» Zini, es jau otrajā dienā biju klāt! Kāpēc gan laist garām iespēju iemācīties kaut ko jaunu? Arī tagad — kā gan lai es atsakos no dziedāšanas šovā, ja man piedāvā to iemācīt? «Nu, pamēģini! Tevi taču apmācīs! Tev sanāks!» es pats sevi iedrošināju. Pirms neesi neko pamēģinājis, tu patiesībā nezini, kas tevī ir iekšā, uz ko tu esi spējīgs, kādi ir tavi talanti. «Ja tu pārvarēsi bailes un pirmo reizi mūžā sāksi, piemēram, dziedāt, varbūt izrādīsies, ka tev ir skaista balss!» Cilvēks vienkārši ir mazliet jāpamāca. Kādam ir jāatnāk un iepriekš jāpastāsta — to vajag darīt tā, bet šo atkal citādāk. Un cilvēks sāk smaidīt, jo viņam tas izdodas. «Nu redzi, un tu vēl baidījies!» Galvenais ir pārvarēt bailes, jo baidāmies jau mēs visi, turklāt no daudz kā. Baidās veidot ģimeni. Nav naudas, un tādēļ atkal baidās. Un tā — bezgalīgi. Arī es pats esmu viens no šādiem zaķiem, kas baidās...»
Gadiem nav nozīmes
«Vai ar tevi var iepazīties? Tu taču šobrīd esi brīvs vīrietis,» bez brīdinājuma šauju ārā divas aukstas ūdens šaltis. «Aizņemts,» mazliet piesarkstot, klusi paziņo Aigars. «Tev ir draudzene?» es neatstājos. «Nē, nu nav tās draudzenes man pagaidām... Esmu aizņemts no tāda viedokļa, ka šobrīd esmu ļoti noslogots. Man vienkārši nav brīva laika. Un vēl — es esmu ļoti parasts. Lai gan latviešiem tie supervaroņi nemaz tik ļoti nepatīk. Viņiem patīk pelnrušķītes un neglītie pīlēni. Un es tāds esmu — vienkāršs cilvēks no ielas, kas neslēpj no citiem ne savu apģērbu, ne draudzības. Un tieši tā man arī visu laiku ir paticis justies. Es patiešām ļoti mīlu tieši vienkāršos cilvēkus. Man gan ir slikta redze, tādēļ, lūdzu, nedusmojieties, ja kādreiz neatņemu uz ielas kāda sveicienu. Es cilvēkus ieraugu un atpazīstu tikai piecdesmit centimetru attālumā. Ja, piemēram, tu nāktu man pretī, draudzīgi smaidot vai aktīvi mājot no ielas pretējās puses, es, ļoti iespējams, tev paietu garām auksts kā ledus gabals. Es vienkārši neredzu, nevis ignorēju,» paskaidro Aigars.
Taujāju Aigim, kādas sievietes viņam patīk. «Gudras, ar humora izjūtu un siltu sirdi, kas pilna mīlestības,» viņš nopietni atbild. «Gan jau tu esi tipisks vīrietis, kam patīk arī tās jauniņās — astoņpadsmitgadīgās!» es jokojot izmetu. Un Aigars nopietni novelk: «Nu, jā, arī, bet — ne tikai! Man patīk arī sešdesmitgadīgas! Šajā vecumā ir tik daudz fantastisku cilvēku, uz kuriem paraugoties, aizraujas elpa — olalā, ja es tā varētu! Piemēram, noturēties līdz deviņdesmit gadiem kā Ronalda Reigana sievai Nensijai. Nu, superīgi! Viņa ir tā–ā–āda dāma ar tik sievišķīgu augumu. Gadiem nav nekādas nozīmes!» smejoties uzsver Aigis. «Tad gan jau savos gandrīz piecdesmit tu plāno vēl izveidot ģimeni?» es taujāju. Un Aigars atbild: «Nu, ja tu tā jautā, tad es saku — laikam jau jā. Protams, man ir savas vājības, defekti un trūkumi, bailes un kompleksi. Kārtīgs kāršu komplekts un varbūt vēl pat pa virsu. Taču, tieši pārvarot to visu, cilvēks dzīvē virzās uz priekšu, vai ne tā?»
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
